Noslēdzot rakstu sēriju “Laivu būve” jāpiemin eksperimentālā sporta laivu rūpnīca „Dzintars”, kas kādreiz nesa Jūrmalas vārdu pasaulē.
„Dzintara” priekšvēsture aizsākās pēckara gados:
1944.gadā tika izveidots galdnieku artelis „Celtnieks”, kas gatavoja plaša patēriņa galdniecības priekšmetus (logus, durvis, celtniecības materiālus);
1952.gadā artelis izgatavoja 300 platdibena laivu Babītes medniekiem un zvejniekiem;
1953.gadā izgatavoja pirmo akadēmisko laivu;
1965.gadā artelis tiek pārdēvēta par eksperimentālo sporta laivu rūpnīcu “Dzintars”, sākās specializēšanās sporta laivu gatavošanā. Ražotnes pirmsākumi meklējami Majoros, pie pašas Lielupes, bet cehi atradās dažādās vietās, tostarp Dubultos.
20.gadsimta 2.pusē „Dzintars” bija vienīgā rūpnīca visā Padomju Savienībā, kurā tika ražotas sporta laivas gan akadēmiskās airēšanas disciplīnām, gan smaiļotājiem un kanoe airētājiem, ražoja arī motorlaivas, kajakus.
Sporta laivu būve bija sarežģīts process, kas prasīja augstu profesionālo māku no laivu būvētājiem, bet no konstruktoriem – radošus risinājumus. „Dzintara” laivu kvalitāte bija pilnīgi atbilstoša pat visaugstākā ranga sacensībām.
Sportisti augstu vērtēja “Dzintara” produkciju, laivas ne reizi vien kļuva par „čempionēm”, iegūstot bronzas, sudraba un zelta medaļas. Rūpnīcai bija speciāla grāmata, kurā tika dokumentētas uzvaras dažādās starptautiskajās sacensībās:
pirmajā lappusē bija ieraksts, datēts ar 1956.gadu, kad Olimpiskajās spēlēs Melburnā startēja Jūrmalā izgatavota kanoe laiva, izcīnot bronzas medaļu;
1976.gada Olimpiskajās spēlēs Mehiko – viena zelta un trīs sudraba medaļas;
1978.gadā pasaules čempionātā Jaunzēlandē ar „Dzintara” rūpnīcā izgatavotu laivu laurus plūca PSRS izlases airētāju astoņnieks- tika izcīnīts zelts jeb 1.vieta.
Latvijai atgūstot neatkarību, „Dzintara” ražotne, līdzīgi kā citas rūpnīcas pēc PSRS sabrukuma, tika nodota privatizācijai.
* Foto un informācija no Jūrmalas pilsētas muzeja
Jūrmalas Brīvdabas muzeja jaunajā ekspozīcijā izvietotā 5 m garā klinkerbūves tehnikā būvētā kuršu laiva. Laiva tapusi Pāvilostā, kur apvienojot sentēvu zināšanas un mūsdienu tehnoloģiskās iespējas, biedrībai “Pāvilostas laivas”, izdevies saglabāt tieši Kurzemes zvejas laivām raksturīgās proporcijas.
Pirmsākumi pārlaidu (klinkera) paņēmienā apšūtās un saspriegtās laivas būvē meklējami tālā pagātnē, kad Baltijas jūrā vēl siroja Ziemeļkurzemes pirāti – kuršu laupītāji. Kurši bija baltu cilts, kas ieplūda latviešu un lietuviešu tautās.
Sirotāji loloja cerību radīt kuģi ar sevišķi vieglu un ātru gaitu un viņiem šo ieceri izdevās īstenot. Kuršu laupītāju radītā kuģu būves māksla saglabājās Ziemeļkurzemes zvejnieku jūras laivās līdz pat 19. un 20.gs.
Saspriegtā būvveida mērķis bija radīt laivu ar ideāli vienmērīgu korpusa virsmas liekumu, tās nodrošinātu ļoti “vieglu” laivas gaitu.
“Laivu būve” – darba process un instrumenti
Laivu būve sākās, kad kokmateriāli bija izžuvuši, bet ne pārkaltuši un varēja sākt tos apstrādāt. Vispirms izgatavoja ķīli un vadņus, pēc tam nogādāja būvlaukumā un ievietoja stāpelī.
Stāpelis ir koka konstrukcija, kas paredzēts laivas karkasa nostiprināšanai būves laikā.
Vairumu koka laivu būvēja “no iekšpuses” – vispirms uzbūvēja karkasu, bet pēc tam to apšuja ar dēļiem. Dažas laivas būvēja otrādi, sākot no apšuvuma un pēc tam ievietoja nepieciešamās detaļas.
Izšķir divus apšuvuma veidus:
• salaidu apšuvums, kurā dēļus liek malu pie malas un veido gludu korpusu;
• pārlaidu apšuvums, kurā augšējā dēļa apakšmala sedz apakšējā dēļa augšmalu.
Lai dēļus varētu labi pieliekt un piestiprināt karkasam, tos vajadzēja sutināt. Dēli vispirms labi samitrināja un tad virs ugunskura grozīja, līdz koks sāka gruzdēt. Pēc tam dēļa vienu galu nostiprināja, bet aiz otra gala grozīja un lieca tik ilgi līdz kļuva viegli lokāms.
Kad būvdarbi pabeigti – sākās laivas darvošana. Izmantoja vienīgi tādu darvu, kas iegūta no koksnes. Laivu darvoja trīs reizes no iekšpuses un trīs reizes no ārpuses. Starp darvošanas reizēm ieturēja atstarpi, lai darva pagūtu labi iesūkties koksnē.
Laivu būves procesā svarīgi bija arī piemēroti darba instrumenti – tika izmantoti zāģi, ēveles, spīles, dēļu formas mēri u.c.
Būvējot laivas, pirmais darbs bija kokmateriālu sagatavošana. Tā sākās ar koku atlasi mežā. Senos laikos, kad mežos varēja izvēlēties koku pēc patikas, meistars piemeklēja katrai detaļai piemērotu izejmateriālu.
Latvijā laivu būvei senatnē lietoti ozoli, oši, liepas, apses un pīlādži. Visbiežāk izmantoti ozoli. Ozola baļķus bez grūtībām varēja sadalīt dēļos un to koksne labi liecās pēc vēlamās formas.
Vēlākos gados laivas sāka būvēt no vieglāk pieejamā, bet ne tik izturīgā priedes koka, tādēļ laivas mūžs saruka līdz 8-10 gadiem. Izmantota arī egle, bet šie dēļi kniedēšanas vietās ātri bojājās un laivas mūžs bija vēl īsāks.
Koku ciršanu laivu būvei uzsāka februārī, kad stumbros vismazāk sulas. Cērtot kokus, tos gāza pret dienvidiem. Pamatojums – dienvidu pusē zari aug labāk, jo tie tiecas pret sauli, tādēļ koku zāģējot tas gāžas uz smagāko pusi.
Kad koki bija nocirsti, tos vajadzēja savest sētā un sākt zāģēšanu. Tas bija grūts un precīzs darbs – baļķi uzlika uz speciālām sastatnēm un divi vīri ar garu, šim nolūkam paredzētu zāģi baļķi sazāģēja vajadzīgā biezuma dēļos. Pēc tam dēļi tika žāvēti, ievērojot sentēvu likumu – dēļi jāliek grēdās tā, lai to gali būtu vērsti uz ziemeļiem un dienvidiem, citādi, žūstot tie sagrieztos.
Laivu būve sākās, kad izejmateriāli bija izžuvuši, bet ne pārkaltuši un varēja sākt tos apstrādāt.
Laivu būves pirmsākumi
Apmeklētājiem kuri vēl nav paspējuši apskatīt jauno ekspozīciju “Laivu būves darbnīca” piedāvājam sekot līdzi rakstu sērijām “Laivu būve”. Šoreiz izzināsim laivu būves pirmsākumus.
Pirmie ūdens transportlīdzekļi bijuši neapstrādātu baļķu plosti. Vēlāk atklāja, ka izdobts baļķis (vienkoce) turas virs ūdens daudz labāk. Vienkoka laiva jeb vienkoce, lietota jau akmens laikmetā. Sākumā vienkocēs varēja pārvietoties viens kājās stāvot. Laivas bija smagas un ar lielu iegrimi, tādēļ parasti tās izmantoja tikai rāmos ūdeņos. Laivu būvei attīstoties vienkoka laivas zaudēja savu sākotnējo nozīmi. Pārveidošanās ceļš no vienkoces līdz dēļu laivai bija pakāpenisks.
Iemācījušies izmantot vienkoces upēs un ezeros cilvēki centās vienkoces izveidot ietilpīgākas un drošākas viļņotos ūdeņos. To panāca pievienojot vienkoces sānmalām dēļus, tādā veidā padarot sānus platākus un augstākus. Pats vienkoces korpuss laika gaitā kļuva aizvien šaurāks un galu galā pārtapa par ķīli, kas ir dēļu laivas būves pamats un sākums.
Pirmās dēļu laivas būvēja ļoti vienkārši, bez plāna. Laivas garums bija atkarīgs no nocirstā ķīļa koka garuma. Būvi sāka no ķīļa, tam pievienoja un piestiprināja vadņus, pie tiem pielocīja pabiezus dēļus (plankas), daudz maz pēc laivas formas. Dēļus savā starpā sanagloja, to starpās lika darvas piesūcinātas lupatas. Pēc tam izmeklēja derīgas formas saknes, tās pielāgoja iekšpusē pie dēļiem kā brangas un ar paegļa tapām sastiprināja kopā. Nobeigumā laivu no iekšpuses un ārpuses nodarvoja.
Laika gaitā laivu būves meistari uzkrāto pieredzi nodeva no paaudzes uz paaudzi gadsimtiem ilgi.
Personības
Jāzeps Fišers
Šajā rakstu sērijā atcerēsimies trīs ievērojamas personības, kuru ietekme un idejas sekmēja Jūrmalas brīvdabas muzeja izveidi. Jāzeps Fišers bija Svētā Jāņa ģildes virvju vīšanas meistars un Zvejnieku kolhoza „Uzvara” darba veterāns.
Jāzeps Fišers dzimis 1911. gadā, Rīgā, strādnieku ģimenē. Darba gaitas uzsācis jau agrā jaunībā – gājis ganībās Ropažu muižā. 1926. gada sākumā piecpadsmitgadīgais zēns kļuvis par virvju vijēja palīgu Rīgas virvju fabrikā. Virvju vīšanas meistars uzskatījis, ka zēns nadzīgs un ieteicis mācīties par „striķinieku”.
1926. gada vasarā Jāzeps Fišers sācis mācīties pie virvju rūpniecības meistara Ludviga Volfganga Eihes kunga. Mācību laiks bijis 3 gadi. 1929. gada 13. jūlija beigšanas apliecībā latviešu un vācu valodā rakstīts: „Mēs, vecākais un piesēdētāji Svētā Jāņa ģildē Rīgā, ar šo darām zināmu un apliecinām, ka šīs apliecības uzrādītājs Fišers Jāzeps – virvju amata zellis – ir izmācījies 3 gados virvju amatu pie mūsu meistara Volfganga Eihes kunga un atklātā sapulcē svinīgi apstiprināts par cunftīgu virvju amatniecības zelli.”
J.Fišera vecākā māsa Marta strādājusi par kalponi Mellužos. Tur viņa iepazinusies ar zvejnieku Lagzdiņu Arnoldu un drīz svinētas kāzas. Jāzeps Fišers tur sastapis Mildu Ābeli un 1931. gadā abi aprecējušies. Pēc kāzām J. Fišers varēja sevi saukt par mellužnieku.
Virvju fabrikā J. Fišers nostrādājis 11 gadus. 1937. gadā no darba aizgājis un sācis strādāt Jūrmalā kā privātuzņēmējs. Paralēli virvju vīšanas darbam nodarbojies arī ar zvejniecību – strādājis toreiz labi pazīstamā zvejnieka Valdemāra Jansona brigādē par „vada vīru”.
1944. gadā Fišeram paziņots, ka uzņēmējam ar zeļļa diplomu par maz, tādēļ gada laikā ieguvis meistara tiesības.
Jāzeps Fišers ir viens no tiem vīriem, kuri 1947. gadā piedzīvojuši Rīgas Jūrmalas zvejnieku arteļa (kopš 1949. gada zvejnieku kolhozs „Uzvara”) veidošanos un tā pārtapšanu par spēcīgu un bagātu saimniecību.
Vecumā J. Fišera domas arvien biežāk esot atgriezušās pie virvju vijēja aroda, jo par vada zveju Mellužos un Asaros nekas vairs neliecināja. Tomēr straujā biznesa un tehnoloģiju attīstība izkonkurēja virvju vijēja amata pārstāvjus. Jāzeps Fišers ilgi neskuma, viņš ar zvejnieku kolhoza “ Uzvara” vadības palīdzību 1975. gadā kolhoza brīvdabas Tautas muzejā (tag. Jūrmalas brīvdabas muzejā) izveidojis striķu un virvju vīšanas darbnīcu. Darbnīcas ekspozīciju joprojām var apskatīt muzejā.
Andrejs Šulcs
Šajā rakstu sērijā atcerēsimies trīs ievērojamas personības, kuru ietekme un idejas sekmēja Jūrmalas brīvdabas muzeja izveidi. Andrejs Šulcs bija Jūrmalas brīvdabas muzeja pirmais vadītājs kā arī mākslinieks, muzeja darbinieks, etnogrāfs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un Kultūras Kapitāla Fonda mūža stipendiāts.
Andrejs Šulcs dzimis 1910. gada 14. maijā Ventspils apriņķa, Pizes (Miķeļtorņa) ciemā, Olmaņu mājās Friča Šulca un Annas ģimenē.
Andrejam Šulcam jau no bērnu dienām patika mācīties un iet skolā. Pabeidzis Pizes pamatskolu, jauneklis brauca mācīties uz Ventspili. Pēc vispārizglītojošās izglītības iegūšanas A. Šulcs 1930. gadā dodas uz Rīgu. Izturējis lielu konkursu tika uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā. Pabeidzis četrus vispārējos kursus un izturējis otru konkurss nokļuva profesora Vilhelma Purvīša dabasskatu mākslas darbnīcā.
1936. gadā Andrejs Šulcs apprecēja Elizabeti Lūciju Reinvaldi, ģimenē piedzima dēls Aivars un meita Aina.
Pēc studijām, lai nopelnītu iztiku A. Šulcs sāka strādāt Reņģes palīgskolā, bet 1939. gadā viņu iesauca Latvijas armijas karadienestā Zemgales artilērijas pulkā Jātnieku bataljonā Daugavpilī. Dienesta ietvaros viņam bija uzdevums uzgleznot Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža portretus. Viņš ir pēdējais no māksliniekiem, kas Latvijas brīvvalsts laikā viņus gleznojis. Pēc Latvijas okupācijas mākslinieks automātiski kļuva par Sarkanās armijas kareivi. Kara laikā A. Šulcs strādāja Rozes tautskolā, no turienes tika iesaukts vācu armijā, kur viņu smagi ievainoja. Kara beigas mākslinieks sagaidīja Zlēkās pie ģimenes.
Pēc kara A. Šulcs sāka strādāt Ventspils 1. vidusskolā, kur vadīja rokdarbu darbnīcu un bija audzinātājs. Līdz ar jauno darbu viņam tika piešķirts arī trīs istabu dzīvoklis un ģimene no Zlēkām pārcēlās uz Ventspili.
Andreja Šulca muzejnieka gaitas aizsākās ar Ventspils muzeja atjaunošanu. Pēc kara muzejs bija iznīcināts un Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētājs sākotnēji uzticēja A. Šulcam organizēt muzeja atjaunošanu. 1945. gadā A. Šulcs tika iecelts par Ventspils muzeja direktoru. Viens no nozīmīgākajiem veikumiem ir 1954. gadā sāktā Ventspils Jūras zvejniecības brīvdabas muzeja (Piejūras brīvdabas muzeja) veidošana. Muzeja lepnums līdz pa šai dienai ir Mazbānītis.
Kā nemiera gars, vienmēr jaunu ideju dzīts A. Šulcs 1966. gadā iecerēja radīt jauna tipa muzeju – zvejnieku kopsaimniecības brīvdabas muzeja parku. Viņš sāka braukāt pa zvejnieku kolhoziem, lai saņemtu rakstisku piekrišanu un atbalstu savai idejai. 1967. gadā viņš brauca uz Maskavu pie Zivsaimniecības ministra, kur tika izlemts par jauna muzeja izveidi. Muzeja atrašanās vieta tika izraudzīta blakus zvejnieku kolhozam “Uzvara” pie Lielupes grīvas.
1968. gadā Andrejs Šulcs pārceļas uz Rīgu un sāk strādāt zvejnieku kolhozā “Uzvara” par mākslinieku-noformētāju. 1970. gadā jaundibinātajā muzejā tiek atklāts memoriālais dibināšanas piemineklis, ko muzejam uzdāvināja tēlnieks Jānis Zariņš. A. Šulca plāni Jūrmalas brīvdabas muzejam bija plaši, bet dažādu ārēju faktoru dēļ šie plāni netika īstenoti.
Gleznošanu A.Šulcs nepameta arī muzeju dibināšanas un vadīšanas periodā, bet plašākas personālizstādes atsāka rīkot 20.gs. 80. gados. Savā mūžā viņš ir uzgleznojis ap 3000 darbu, kas ir izrādīti izstādēs Vācijā (Štrāzundē), Francijā (Lionā), Kanādā (Otavā) un vairākkārt kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā.
1997. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, bija Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts par mūža ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā.
Ilgonis Bumburs
Šajā rakstu sērijā atcerēsimies trīs ievērojamas personības, kuru ietekme un idejas sekmēja Jūrmalas brīvdabas muzeja izveidi. Tieši Ilgoņa Bumbura vadības laikā veidojās pirmie aizmetņi kolhoza muzejam dibināšanai, tāpēc šis raksts veltīts ilggadējam zvejnieku kolhoza “Uzvara” vadītājam.
Ilgonis Bumburs dzimis 1933. gada 17. jūnijā Zelmas Šarlotes Elizabetes Bumbures un Ādolfa Bumbura ģimenē, kurā auga vecākais brālis Aleksandrs Bumburs.
Jau no mazām dienām Ilgonis Bumburs gājis līdzi tēvam jūrā un pārzinājis arodu tik labi, ka 14 gadu vecumā uzsāka savas darba gaitas kā Asaru brigādes zvejnieka māceklis, vēlāk pierādījis sevi darbā kļuva par Lielupes zvejas brigādes vadītāju, bet kopš 1960. gada zvejnieku kolhoza “Uzvaras” priekšsēdētāju.
Zvejnieka un uzņēmēja talantu Ilgonim Bumburam nodeva viņa tēvs Ādolfs Bumburs, kurš bija zvejnieks un viens no pirmajiem, kas 1947. gadā 18. jūlijā lika pamatu zvejnieku kolhozam “Uzvara”.
1960. gadā ievēlot Ilgoni Bumburu par valdes priekšsēdētāju zvejnieku kolhozā “Uzvara” neviens nemācēja pateikt vai viņš spēs veiksmīgi vadīt uzņēmumu, bet viņš spēja un ļoti prasmīgi to darīja līdz pēdējam brīdim. Prasmīgs zvejnieks, čakls un nenogurdināms darbā, godīgs attiecībās pret cilvēkiem – īpašības, kas ļāva būt izcilam vadītājam. Kopš 20.gs. 60.gadiem zvejnieku kolhozam “Uzvara” bija raksturīga dinamiska attīstība, par kuru varēja pateikties Ilgonim Bumburam.
Ilgonis Bumburs visu darījis pēc tīrākās sirdsapziņas – bijis godīgs pret sevi un saviem darbiniekiem, smagi strādājis un tikai ar darbu sasniedza neredzētas virsotnes.
Padomju laikos vadot zvejnieku kolhozu “Uzvara” Ilgonis Bumburs ieguva dažādus augstus apbalvojumus par ieguldījumu tautsaimniecībā, bet ievērojamākais bija Ļeņina ordenis un zelta medaļa “Sirpis un āmurs”. Viņa darbs un degsme tika novērtēta arī Latvijas brīvvalsts laikā, 1997.gadā Ilgonim Bumburam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, ko pasniedza Latvijas valsts prezidents Guntis Ulmanis
Vērtīga atziņa
Ilgonis Bumburs – “Primārais nav tā bagātība, ko daudzi šodien cenšas saraust. Mana bagātība ir tā, ka cilvēki man uzticas, ka man ir laba ģimene, bagātība ir tā, ka es varu progresīvi strādāt un redzēt sava darba augļus. Mantiskās vērtības cilvēku moka, gribas vēl un vēl, vairāk un vairāk… Es naktīs varu mierīgi gulēt, mani līdzcilvēki redz tikai to, ko viņi redz, nekas man nav pielipis. Man ir labi, ja citiem ir labi. Tas iekšējās morāles kodekss ir tāds, ka man … nevajag”
(Teksts no I. Bumbura mazmazmeitas Viktorijas Vavilovas projekta darba)
Zivju produkcija
Zvejnieku kolhozs “Uzvara” bija pazīstams arī ar savu zivju produkciju. Kā izskatījās darba ikdiena zivju apstrādes cehā – to šodien noskaidrosim.
Liela nozīme zvejnieku kolhoza “Uzvara” attīstībā bija 1962. gadā uzsāktā zivju apstrādes ceha celtniecība. Nozveja 60. gados bija ļoti augsta un nereti uzņēmumi, kas zivis pārstrādāja nespēja lomus pieņemt noslodzes dēļ. Ceha celtniecība deva papildus darba vietas zvejnieku sievām un papildus ienākumus kolhoza kasē.
70. gados gan Baltijas jūras , gan daudzos Atlantijas okeāna zvejas rajonos zivju krājumi sāka sarukt. Sākās stingrāki ierobežojumi nozvejas limitam. Zvejnieku kolhoza “Uzvara” vadība saprata, ka zivju ieguvi nav iespējams palielināt, bet tās nav beigas saimnieciskajai darbībai.
Tika meklētas un atrastas jaunas iespējas – nolēma gādāt, lai visas jūrā iegūtās zivis tiktu pārstrādātas vērtīgā produkcijā un nekas neietu zudumā. Zvejnieku kolhozam “Uzvara” bija jau uzkrāta pieredze zivju produkcijas ražošanā gan krastā, gan uz apstrādes kuģiem jūrā. Tika nolemts šo pieredzi pilnveidot, lai lielāko daļu loma patērētājiem varētu nogādāt pārstrādātā veidā.
1980. gadā kolhozā iekārtoja eksperimentālo konservu ražošanas cehu. Vairāki desmiti strādnieču apguva šprotu un citu konservu gatavošanas iemaņas, bet speciālisti pilnveidoja tehnoloģiju.
1982. gada vasarā ekspluatācijā tika nodota jaunā zivju apstrādes kompleksa pirmā kārta un kolhozs varēja uzsākt darbu. Cehā strādāja vairāki simtu cilvēku un tas nemitīgi tika pilnveidots, lai produkcija būtu augstākās kvalitātes.
Sākumā bija paredzēts ražot piecu veidu konservus, bet ar laiku sortiments pieauga līdz vairākiem desmitiem veidu. Cehā saražotā produkcija zvejnieku kolhozam “Uzvara” nesa jaunus panākumus un izaugsmi.
Kuģi
Šodien ielūkosimies zvejnieku kolhoza “Uzvara” darba ikdienā – jūra, zveja, kuģi.
Jūra mīl stiprus ļaudis. Tā ir gadu desmitos un simtos sūrā darbā radusies atziņa, par kuras patiesumu pārliecinājies ikviens, kas savu dzīvi saistījis ar jūru. Spēks, drosme un izturība ir īpašības, kas nepieciešamas zvejniekiem – zvejnieku kolhoza “Uzvara” vīri noteikti tādi bija.
Rīgas Jūrmalas zvejnieku arteļa (kopš 1949.gada oktobra – zvejnieku kolhozs “Uzvara”) ceļa sākums nebija viegls. Pirmajā gadā vīri gāja jūrā ar pussatrunējušām laivām un zvejoja ar tīkliem, kuri šūti no veca linuma skrandām. Tikai ar neatlaidīgu darbu, soli pa solim tehniskā bāze tika uzlabota. Pašu spēkiem tika uzbūvētas pirmās laivas, iegādāti motori un zvejas rīki – tīkli, velkamie vadi, 1949.gadā parādījās pirmie stāvvadi. Līdz ar labākas tehnikas un zvejas rīku ieguvi darbs ar laiku kļuva vieglāks, strādāt bija patīkamāk, un arī nozveja palielinājās.
1950. gadā kolhoza “Uzvara” rīcībā nonāk pirmie mazie zvejas traleri(saukti arī par kociniekiem, embuškām), tiem laikiem tie bija moderni un zvejnieki varēja atstāt piekrastes ūdeņus. Pavērās iespējas zvejot tālākajos Baltijas jūras rajonos. Modernā zvejas tehnika prasīja arī jaunas zināšanas un skolas solos nācās sēsties dažādu vecumu vīriem , jo bija vajadzīgi kvalificēti kuģu vadītāji, mehāniķi, traļmeistari. Drīz ar mazajiem koka zvejas kuģiem Baltijas jūras atklātajos ūdeņos nebija ko darīt, tāpēc tika gādāti jauni zvejas traleri ar tērauda korpusiem, spēcīgākiem dzinējiem, labāku navigācijas aparatūru.
Pagāja vēl daži gadi un “Uzvaras” zvejnieki saņēma vidējos zvejas tralerus, kas bija piemēroti darbam okeānā. Zvejnieku kolhoza “Uzvara” kuģi devās zvejā uz Atlantijas okeānu, Ziemeļu un Barenca jūru. 1969.gadā “Uzvara” pirmais no Latvijas zvejnieku kolhoziem sāk iegādāties zivju apstrādes kuģus, lai pieņemtu un apstrādātu lomu tieši zvejas rajonā.
Uzvara
Kamēr, Jūrmalas brīvdabas muzejs apmeklētājiem ir slēgtas piedāvājam jums katru nedēļu sekot līdzi dažādām rakstu sērijām. Šodien ielūkosimies zvejniecības kolhoza “Uzvara” vēstures lapās.
Pirmais un Otrais pasaules karš smagi skāra zvejniekciemu dzīvi. Grūtajos pēckara gados zvejniekiem viss bija jāsāk no jauna. Zvejnieki katrs atsevišķi neko prātīgu jūrā nevarēja paveikt, bet saliekot inventāru kopā darbi veicās vieglāk. Zvejnieki sāka arvien biežāk runāt par apvienošanos kolektīvās saimniecībās.
Tā arī 1947. gada 18. jūlijā Mellužos nodibināja Rīgas Jūrmalas zvejnieku arteli (kopš 1949.gada oktobra – zvejnieku kolhozs „Uzvara”).
Katrs sākums ir grūts. Jaunizveidotā arteļa biedriem nebija pieredzes, trūka laivu, motoru un zvejas rīku. Tomēr zvejnieki bija neatlaidīgi un pāris mēnešu laikā sasniedza augstus nozvejas rādītājus. Tas ļāva iegādāties jaunas laivas un kravas auto, uzsākt celtniecību degvielas noliktavai un vēlāk remontdarbnīcai.
1950. gadā zvejniecības kolhoza “Uzvara” vīri sāka zvejot ar stāvvadiem un vest krastā agrāk neredzētus lomus. Tajā pašā gadā tika saņemti pirmie mazie zvejas traleri, tādejādi radās iespēja gūt lomus tālākos Rīgas jūras līča rajonos. Vēl pēc pāris gadiem kolhozs saņēma pirmos vidēja izmēra tralerus, kas bija piemēroti darbam okeānā. Strauji auga nozveja un ienākumi.
1960. gadā notika zvejniecības kolhoza “Uzvara” vadības maiņa un par tās priekšsēdētāju izraudzījās Ilgoni Bumburu. Uzsākot darbu Ilgonim Bumburam bija jāatrisina daudz saimniecībā pieļautu kļūdu un problēmu, ko viņš sekmīgi arī paveica.
Neilgi pēc Ilgoņa Bumbura stāšanās amatā tika lemts par savas zvejas ostas celtniecību Lielupes grīvā. Pēc neilga laika Lielupes krastā sāka iezīmēties vēl citu jaunbūvju apveidi – zvejas rīku darbnīca, remontdarbnīca, garāžas un noliktavas. Risks pastāvēja šādi tērējot līdzekļus, bet tas atmaksājās un nozveja atkal palielinājās.
1962. gadā zvejniecības kolhoz “Uzvara” nolemj celt zivju apstrādes cehu. Papildus darba vietas zvejnieku sievām, papildus ienākumi kolhoza kasē.
70. gadu sākumā kolhozs bija stabili nostājies uz kājām un vienmēr tika minēts kā viens no labākajiem savā nozarē.
80. gados zvejniecības kolhozs “Uzvara” nolemj jau iegūto pieredzi zivju apstrādē pilnveidot un attīstīt. Sāk būvēt lielo zivju apstrādes kompleksu, kas 1982. gadā tika nodots ekspluatācijā. Jaunai cehs kolhozam nesa neredzēti augstus ienākumus un sniedza patstāvīgu darbu vairākiem simtiem cilvēku.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas zvejniecības kolhozs “Uzvara”, kļūst par A/S “Jūraslīcis”. Savu darbību A/S “Jūraslīcis” pārtrauc 2002. gadā.
